Pašā 17. jūnija vakarā izbraucam uz feino lauku sētu „Gāršas”, lai laicīgi iekārtotos un uztaisītu vakariņas. Pa ceļam mums paveras sirdi plosošas mierīga vasaras vakara ainavas Limbažu pusē – viļņaini labības lauki saulrieta kontrastgaismā, dzidra debess un ziedošas pļavas. Arī Gāršās ir īsta vasaras vakara idille – klausīties putnu dziesmas un iedzert tēju uz soliņa pie pirtiņas, pavadot sauli ceļā uz otru zemeslodes pusi. Gāršu pagalmā ik pa laikam ieķērcās no būra izrāpies pūčulēns un pāri zālājam aiztenterē iespaidīgi resns ezis. Līdz ar tumsu ierodas arī pārējā filmēšanas grupa, tai seko strukturēti destruktīva apspriede par rītdien filmējamo.

Rīts skaists un saulains, Valdiņš stāsta piedzīvojumus ar stārķi – Narcisu, kas nācis spoguļoties un klapēties pie logiem ap četriem rītā un neļāvis gulēt. Pēc brokasta seko steidzīga krāmēšanās (man mašīnā tiek pat karsts gludeklis) un došanas uz Limbažiem.

Kā vienmēr problēmas sagādā Rolanda frizūra – kādas 10 minūtes viņam tiek meklēta cepure vai lakats, kas piestāv. Par dažu labu piemērīto cepuri Rolands izpelnās Valdiņa komentārus, piemēram, „Tu izskaties pēc tāda, kam patīk sist čūskas”. Dažubrīd pat tiek apsvērti varianti ieskriet tuvumā esošā second-hand bodelē kādu cepuri pameklēt, tomēr tas lokāls neattaisno cerības. Čūsku sitamā cepure uzvar.

Pirmais stand-up Limbažos sanāk feins, visjautrāk ir uzvaktēt, kad nebrauc mašīnas, lai no mūsu sakāmā jel ko dzirdētu. Tālāk aktieri veic savu mīļāko nodarbi – staigāšanu pa Limbažu ielām. Pēc pamatīgas pastaigas sakāpšana mašīnās un došanās uz Lielezeru.

Pie Lielezera kārtējo reizi pierādās, ka labāk šādos izbraucienos doties ar džipu – gar ezera malu ved īstens adventure-road. Bet ir taču braukti arī trakāki, tā, ka atkal tiekam sveikā cauri, līdz nonākam pie iecerētā punkta ezera krastā. Līdzi paņemtais eksperts Voldemārs palēnām stīvējas iekšā hidrotērpā, kamēr operatori stellē kopā zemūdens boksu mazajai kamerai – filmēšanai ūdenī. Visjaukāk ir nolūkoties, kā skaņinieks Aigariņš vienkārši izlaidies saulē klausās I-podu. Viena mašīnas ekipāža dodas pēc laivām, tikmēr mēs filmējam ainu ar zemūdens arheologa satikšanu.

Vēl nedaudz pastaigāšanās pa Limbažiem un dodamies uz arodvidusskolu iekarot tās jumtu, lai palūkotos uz Limbažiem no mazliet augstāka atskaites punkta. Uz jumta ir traki bailīgi, jo pūš vējš un mums jāstāv samērā tuvu malai.

Drīz jau sakāpjam mašīnās un dodamies Svētupi. Paunošanās, laivu atsiešana, un nešana lejā pie tilta, ģērbšanās un vēl visam pa vidu ēšana uz tilta, sēžot rindā kā zvirbuļiem. Tāds šizo-pikniks vēl nebija piedzīvots (droši vien to pašu padomāja arī pa tiltu garāmbraucēji).

Laiks laivās! Tā visa štelle man liekas ļoti bailīga, jo nekad nebiju braukusi ar kanoe, bet pa laimi manā laivā ir Rolands, kas komandē kā airēt un ierāda visādas laivošanas gudrības. Protams, ik pa laikam mēs uzsēžamies uz kāda akmens, sēkļa, vai iesprūstam starp sakritušiem kokiem, bet tas vairāk manas nejēgsmes pēc. Nolaivojam lielu posmu, bet piemērotas vietas filmēšanai neatrodam – upē cēlies ūdens līmenis. Pa ceļam aplūkojam neskaitāmus zivju dzenīšus, upes tilbītes, gravu – nogāžu mežus ar lakšiem, mēnesenēm un citiem labumiem – teju vai acis iztek (Rolands gan brīnās, par ko es te sajūsminos). Pasakaini tie Svētupes krasti.

Pirmā jēdzīgā izkāpšana notiek pie Lībiešu upuralām, kur ar ekspertiem pārrunājam sikspārņu tēmu. Nolaivojam līdz tuvākajam tiltam, sakāpjam mašīnās un prom uz Kraukļiem – pēdējo šīs dienas pieturas punktu. Tur izspēlējam dažas epizodes ar saimnieka satikšanu, upes tīrības noteikšanu, līdz tiekam līdz vēžiem. Kraukļu saimnieks Mundis ierāda, kā ielikt krītiņus. Bagātīgas vakariņas pie Kraukļu pirtiņas un tad jau tumsa arī klātu – jāiet krītiņi lūkoties. Loms ir varens – sanāk pilns katls. Pie vārīšanas saimnieks izpildās kā pats nelabais – kur uguni, maisa katla saturu un vislaik komentē, kad būs un kad nebūs gatavs. Tomēr pats saimnieka performances zenīts iestājas brīdī, kad viņš apmāca mani vēžu ēšanā – tāds normāls asa sižeta kino ar šmakstināšanu, elšanu un tauku šķīšanu uz visām pusēm. Sākas lietus. Lai arī sakurtā pirtiņa ļoti vilina, nogurums gāž no kājām nost.

Otrā filmēšanas diena saulaina un dzidra, lai gan man nežēlīgi nāk miegs. Kamēr notiek krāmēšanās un apspriedes, pāri Kraukļu mājām pārlaižas slavenais stārķu rīma melnais grifs, kas nedaudz tiek arī iefilmēts. Kamēr puiši komplektē laivas, mēs ar Aigariņu atļaujamies pagulēt zālītē – saulītē. Prieki nav gari – un jau drīz airējam pa Svētupi prom. Piestājam pie vietas, kur Svētupes ūdeņi tiek novadīti uz Jaunupi, mazliet parunājam un laižam tālāk pļaut ūdenszāles. Man un Rolandam tiek iedalītas zābakbikses, tiek arī Valdiņam, bet pats eksperts uzvelk caurās, tādēļ runājot drebinās. Kādu laiku pļaušana un ūdenszāļu ārā nešana rit gludi, līdz brīdim, kad es ar lielu klēpi ūdenszāļu paslīdu uz gluma akmens netālu no krasta, piesmeļu savas ģeniālās zābakbikses un saslapinos līdz kaklam. Kādu laiku vēl paslampāju pa upi savā jaunajā slapjajā formā, līdz kļūst tā kā mazliet vēsīgi un Dainis ierosina man ūdeni no biksēm izliet! Kā? Pārkarot mani pār akmeni ar galvu uz leju. Nu tas arī tiek realizēts – kādu laiku ir jautri, līdz brīdim, kad sajūtu savu galvu no akmens slīdam iekšā dūņainā ūdenī. Ūdens augu pļaušana lēnām finišē, tiek arī izsauktas mašīnu ekipāžas, lai atvestu man jaunas drēbes un kādu alkoholu. Nu jau sausākā veidā lecam iekšā laivās. Pa ceļam Jančuks ar kajaku rāda visādus trikus un mums ir jāsajūsminās un jāaplaudē. Netālu ir arī pēdējais darāmais – akmeņu kraušana upē. Tas notiek aši un patīkami, drīz jau varam atkal kāpt laivās un stūrēt uz galējo izkāpšanu. Kamēr pārējie krāmējas, mēs ar Rolandu nolemjam jau doties. Pa ceļam ir pasakainas ainavas ar veciem mežiem, mūžīgie zivju dzenīši, vairākas gauras ar mazuļiem. Vienas dēļ mūsu laiva gandrīz taranē koku, bet paveicās mums. Teju pēdējie 200 metri pa upi ir īpaši ekstrēmi, jo nākas aši lavierēt starp lieliem akmeņiem. Tiekam līdz tiltam, kur līdz ar mūsu ierašanos piebrauc visas trīs mašīnas. Atkal sākas lielā krāmēšanās. Kamēr pārējie vēl ceļo, mēs pamanāmies izkaukt mazliet ēdamo un izbaudīt romantiskas pusdienas, ēdot brokastu atliekas, sēdēdami uz laivu piekabes dubļu sarga. Neticamā ātrumā ierodas arī pārējā komanda un pakošanās uzņem apgriezienus. Tiek norunāts doties uz Svētupes grīvu, uzēst vakariņas un apdomāt mūžīgās liktenīgās „vieglās beigas”.

Rasols un saulaina pēcpusdiena – brīva! Nolemjam gaidīt vakaru, lai nofilmētu trūkstošo epizodi ar upes grīvu. Pēc pusdienām ir vērojams neaprakstāmi daiļš skats, kā Valdiņš un Dainis sinhroni guļ uz galda. Īsteni romantiska diendusiņa. Kamēr gaidām atgriežamies laivu vedējus, kas tika izsūtīti speciālajā misijā uz pilsētu, Valdiņš izdomā sarīkot lokālo takeši pils sacensību – „kurš pārrāpos pāri nēģu tacim”. Valdiņš sāk, izdodas pielauzt arī Daini, bet visus pārsmīdina Rolands ar saviem veiklajiem gazeles lēcieniem. Neliela gastronomiska atkāpe, vakars jau klāt – var doties filmēt trūkstošo. Brienam ar Rolandu pa zālēm, stāvam un goramies uz akmeņiem jūras krastā, sagaidām arī zvejniekus no tīklu izlikšanas un pat pamanām biedru bebrīti.

Norietošās saules fonā veikla sakrāmēšanās, sadalīšanās pa mašīnām un izklīšana uz teju visām Latvijas pusēm pirmsjāņu noskaņās.

Comments are closed.