Rītdiena purvā, bet vakars ceļā ar filigrānu siera dalīšanu un vīnošanu. Lai arī brauciens no Rīgas mīlīgā lauku sētā upes krastā beidzas jau pusnaktī, dažiem ceļš turpinās uz Ventspili – pakaļ Rolandam. Pāris spēcīgu ceļabiedru – kartes lasītāju darbības likumsakarīgs rezultāts ir traģiska apmaldīšanās, kas noved pie 3 metru dziļumā uzraktas vienīgās ielas, pār kuru var nokļūt autoostā pie Rolanda. Stāsts ar laimīgām beigām un Rolands atradies var pa ceļam atstāstīt piedzīvojumus no kroga.

Filmēšanas dienas rīts miglā tīts, ašās brokastis un ceļš uz purvu. Auksts slapjums un migla zirnekļu tīklos sagūlusies, tādēļ purvs izskatās kā no kapeņu stāstiņiem. Saule – blāva un nepārliecinoša, bet gaismiņa vienmērīga. Dainis ir sajūsmā par miglu un mēs atkal nodarbojamies ar tipiskāko filmēšanās zvaigžņu triku – staigāšanu. Pirms tam ir ieradušies bērni un Agris jau vada ekskursiju purvā, mēs tikai cenšamies netrāpīt viņiem ceļā. Kārtējā mūsu staigāšanas epizodē mums liek aiziet labi tālu. Aizgājuši apsēžamies uz soliņa un klačojamies, bet filmēšanas komanda kā nenāk, tā nenāk. Izrādās, tiem ir bijusi komunikācija ar traku un albīnu Amerikas ūdeli, kas centusies apslacīt Valdiņam gumijnieku. Bet viss beidzies labi, visi dzīvi. Drīz jau Agris ar bērniem ekskursiju beidz un mums, protams, mazie ir jāpaspīdzina. Jāprasa, kas vislabāk purvā paticis un ko redzējāt. Lauku bērni tādi kautrīgi, tikai beigās vienai meitenei pasprūk dažas fantastiskas frāzes par līķiem, kas purvā nolīkuši, tomēr uzpeld. Smiekli visiem lieli un pamatīgi. Aiz meža jau pamana paraplānistus Kasparu un Krišjāni, kas ķer purva kadrus no gaisa, kadrus ar mums trijiem uz purva laipas un kadrus ar mums putnu tornī. Skraidām pa purvu labi ilgi, līdz paraplāns pazūd mākoņos vairāku kilometru augstumā un mēs dodamies atjaunot enerģijas rezerves. Feini paēst pie Agra mammas Stiklu ciemā, dzīvoklītī. Steidzīga došanās pie kūdras racējiem uz purvu, kur mūs ieved pa sliedēm 4 km garumā ar paštaisītu vilcieniņu kūdras izstrādes laukos, no kuru plašuma reibst galva. Izrunājamies no sirds ar lauka pārvaldnieku Guntaru, līdz kārtējo reizi sagaidām Krišjāni, kas filmē kūdras laukus no augšas. Vakars beidzas ar manu pacelšanu gaisā. Protams, ar paraplānu. Te nu adrenalīns varēja izskraidīties pa asinsvadiem kā traks.

Otrajai dienai palicis gauži maz ko filmēt, tādēļ sapakojamies un pa pienainu miglu steidzam uz purvu, tiesa gan – nepaspējām – migla pazudusi. Nekas, ir smuka saulīte un var uzfilmēt gan sfagnu spaidīšanu, gan kūdras ņemšanu, gan romantiskās sarunas uz torņa līdz dienas fokusa punktam – slīkšanai akacī. Ilga tielēšanās, līdz tiek nolemts, ka slīks Rolands. Valdiņš sīki un smalki izstāsta šmaukšanās shēmu ar zābaku novilkšanu starp slīkšanām un trīs kameras ir nofokusējušās uz potenciālo slīcēju. Taču viss notiek ātrāk, kā gribējās. Rolands noslīkst jau pirmajā piegājienā un tā skaisti – līdz viduklim. Smieklīgi, kā Ēriks teatrāli cenšas viņu glābt. Slīcēji tiek aiztriekti uz busiņu pie maizītēm un tējas, pārējie tā lēnīgāk nopakaļus. Zelta rudens ielijis Kurzemes ārēs un miegains mājupceļš regeja ritmos.

Comments are closed.