Šoreiz viss sākās citādi, jo izbraukšana notika no rīta. smuks rīts un smieklīgais Ēriks sēžam ielas malā ar mazo balto spilventiņu, pukstēdams par kavēšanos.

ļoti mierīgs ceļš līdz vietai X kaut kur pie Jūrmalciema. Pilna atpūtas vieta ar bērneļiem, kuriem skolotāja ko stāsta par Pūsēnu kalnu, tie tik spiedz un daudzās – katastrofāls bardaks. Brīdī, kad Dainis grasās pārvilkt bikses visu to bērneļu vidū, kāds izsaka piezīmi, ka Dainis jau nu noteikti nebūs populārākais grupiņu vadītājs.

Dainim dikti nepatīk, kā mēs esam saģērbušies, ilgi notiek pār – ģērbšanas epopeja. kadri ar mūsu braukāšanos pa priežu mežiņu, kadri ar to kā mēs stiepjam riteņus augšā pa stāvām trepēm. Mazliet pastumdījāmies pa Pūsēnu kalnu, tad bija Ērika un Rolanda zvaigžņu stunda. Kadrs ar viņu nobraucienu „tā kā” pie jūras, kur viņiem ātrā tempā jāmauc no kalna, tad jānobremzē un jāiesaucas „Jūrmalā!!!”. Viss jau būtu OK, ja vien tas kalns tik stāvs nebūtu. Filmēja kādas 8 reizes, katrā reizē viņi citādāk piezemējās, kādas divas vai trijas bija pat lidojums divi metri no kameras un gājiens uz nākamo pārfilmēšanu ar Ērika „ieburkšķējienu” – Jā, jā, ar tādu filmēšanu es ielidošu kamerā un tad visu mūžu būs jāatmaksā skāde. Pārsmējāmies līdz asarām.

Vispār jauks piedzīvojums, brauciens no Pūsēnu klana uz Jūrmalciema pludmali. Man bija iedots ritenis bez amortiņiem, bez rokas bremzēm. Grants ceļš un putekļi baisi, bet atmiņas par kādu trešo, ceturto klasīti, kad braukājāmies ar riteņiem uz skolu.

Tad visādas epizodes kāpās, rezultāts – ik vasaras nevienmērīgas iedegums.

Kāpās bija jautrības – pazuda skaņa kādai pusstundai safilmēta materiāla. Aiz bēdām gājām paēst, atkal brīvā dabiņā, kaut kādā parastā lauku mājā, kur atļāva uztaisīt paēst. Tur pēc pusdienām atklājās, ka pazudusi skaņa tikai kādām 10 minūtēm, tas bija kā saldais ēdiens, fū.

Tālāk – uz Bernātiem, filmēt jūra smalā saceltās mājas. Daudz braukāšanas pa jūras krastu, feins plezīrs. Tikmēr Kaspars izraka kaut kur divus ļoti “konkrētus” večus, kas stāstīja par to, ko gadu gaitā paņēmusi jūra. Kad viņi abi sāka reizē runāt, katrs vēl par savu tēmu, tad es tiešām nezinu, kā jutās skaņinieks un kura kamera ko ķēra.

Beigās jau augšminētie veči „izcēla” kaut kādu zaptu vīnu, visi pacēla uz to filmēšanas notikumu. Dažiem tīma džekiem uzradās hobijs braukāties ar ričukiem sēžot uz stūres. Nedasmieties.

Prom uz Liepāju, Karostā gulēšana. Pieteicās ierastais konkrētais atlūziens.

Rīts dūmakā, kā, iespējams, vajadzētu būt pie saules aptumsuma. Atkal – raksturīgā duša ar auksto ūdeni un brokastu sviestiņš, kad visi gaidīja, gaidīja un ne-sagaidīja līdz beidzot sagaidīja proviantu. Ļoti amizantas likās Dāvja rīcības ar kapijas automātu un stāsts par to, kāpēc tas ūdens no viņa tek ārā gaiši brūns.

Prom uz Karostu, meņģeties ap sagruvušajiem fortiem, braukalēšanās, ričuku stumšana pa nepastumjamu pludmali, labi, ka gleznai salasīju jūras nopulētus stiklus.

Uz Šķēdi, kur nekas nenotika, tikai bija avenes.Sāka mākties saule.

Tad pie viena vēja ģenerātora, kur bija jāfilmē vieglās beigas. Dainis iekaifoja par ģenerātoru un vairākas reizes novaimanāja, ka viņam šitādu griboties.

Jocīgs kadrs, kuram Ieva pieturēja biškrēsliņu un man no galvas auga ārā vēja ģenerātors, kā tādam Karlisonam – mutantam. Trakoti kreisa tā operatoru redze.

Prom pie viena vides inspektora, uz mājām, gulējām mauriņā . Brauciens uz akmeņragu. tajā bākā ir baisi un bailīgi. Pusdienas atpakaļ pie vides inspektoriem pirtiņā. Un sāka līt.

Atbrauca vides gide, ceļš pie zobenzivs mulāžas, tad uz Vērgali vēlēt. pases man nebija līdzi, atļāvos vienkārši pagulēt busā.

Uz ziemupi, ar domu kaut ko nofilmēt, bet lija, lija, lija. Vienu brīdi piestāja un dabūjām pusstundu filmēt, staigāties pa krastu, labi ka puišiem patika vides gides stāsts.

Viss bija beidzies. Tīms sametās jūrā peldēt, lai arī bija auksti un lija ilga taisīšanās, kamēr sasēdāmies pa mašīnām un prom – mājas, ahoi, Rīga, Cēsis!

Protams, večiem pusvienpadsmitos vajadzēja ēst soļanku. Tur mazliet stagnācijas tankštellē

Comments are closed.